Par mani raksta:

Par mani un citām dūlām:
www.dulas.lv dūlas kartē: http://dulas.lv/dulu-karte.html
Par zīdīšanas konsultantiem Latvijā:
http://www.zidit.lv/specialisti/

 "Kursas Laiks" 2015. gada 5. novembris

 

 

Tauriņu svētki 

(raksts: http://www.lilla.lv/journal/taurinu-svetki/)


Man patiešām žēl, ka ir paaudzes, kurām nebija atbalsta, un bērniņa nākšana pasaulē tika uzskatīta tikai par medicīnisku manipulāciju. Ne jau visām mammām ir vajadzīgas dūlas, bet visām ir vēlme būt cienītām, mīlētām un saprastām, jo īpaši šajā dzīves posmā.
  
Ilze sevi raksturo – sieviete,  sieva, māmiņa uz pilnu slodzi, finansiste, topošā dūla. Mīlu dabisko, patīk vienkāršais un mācos vienmēr ko jaunu.
Jautāju Ilzei, kad viņa jūtas kā sieviete, mamma, sieva, meita, māsa, dūla. Saprotams, visas šīs sociālās lomas satilpst viņā, bet kā viņa spēj tās apvienot.
- Kā pirmo no šīm lomām un sev visbūtiskāko gribu uzsvērt sievietes lomu, jo lai kļūtu par sievu, tālāk par mammu un galu galā arī par dūlu – man vispirms ir jābūt sievietei. Sievietes loma mūsdienu sabiedrībā var būt tik dažāda un mainīga, ka nezinu vai tai maz var uzlikt kādu rāmi. Man ir svarīgi justies sievišķīgai, patstāvīgai, sasniegt mērķus un strādāt. Savu sievietes būtību izjūtu gan ķermenī, gan sirdī un manā dzīvē viss iet šķērsām, ja nesekoju sava ķermeņa un sirds vajadzībām. Būt par sievu un veidot kopīgu ģimeni man ir viegli, jo esmu satikusi savu īsto vīrieti un lepni nesu sievas godu. Mammas loma pienāca pirms vairāk kā četriem gadiem, tā izmainīja visu dzīvi, uzliekot atbildību par mazu cilvēciņu viņa lielās dzīves sākumā.
Lai kļūtu par sievu, tālāk par mammu un galu galā arī par dūlu – man vispirms ir jābūt sievietei.
Tas mani mācīja ieklausīties savās un bērna vajadzībās, lika apstādināt straujo ikdienas skrējienu cauri nebeidzamiem finansista darba pienākumiem un motociklistu tusiņiem. Caur savu pieredzi izjutu, cik būtisks ir sirsnīgs, cieņas pilns un skaidrojošs atbalsts grūtniecības laikā, dzemdībās un uzsākot mammas lomu. To man sniedza “Stārķa ligzdas” vecmātes Dina Ceple un Aiva Zeidmane. Par ko esmu ļoti pateicīga, jo ceļš, ko kopā gājām, nebija viegls. Tā arī vēlāk dzima mana vēlme palīdzēt citām sievietēm piedzīvot bērna ienākšanu pasaulē kā brīnumu, kā svētkus. Palīdzēt uzsākt savu mammas lomu, kas nemaz nav tik viegli, ja līdz šim nav bijis laika ieklausīties sevī, savā ķermenī. Nu ir jāsadzird ne tikai sevi, bet arī mazuli, kurš vēl neprot skaidri izteikties.
Šobrīd būt par meitu ir grūtāk, jo tas liek atcerēties kā ir būt meitenei, atmetot visu, ko esmu ieguvusi kā sieviete. Nu pati esmu mamma un varu celt pateicības pieminekli savai mammai par visu, ko viņa viena uz saviem pleciem iznesusi. Dažreiz mūsu viedokļi bērnu audzināšanas jautājumos atšķiras. Tad  skaidroju, ka citādāk nav sliktāk un ar to es nesaku, ka tas kā audzināja mūs ar māsu ir nepareizi, tikai savādāk. No mammas saņemu atbalstu un praktisku palīdzību un man tas ir ļoti būtiski, jo viņa ir lieliska vecmāmiņa. Ar māsu mums ir stipra saikne un šobrīd, kad atkal abas dzīvojam vienā pilsētā, mūsu attiecības kļūst ciešākas.
- Esi izvēlējusies tapt par dūlu. Vārds doula  nāk no Senās Grieķijas un nozīmē – pieredzējusi sieviete, kura palīdz citai sievietei.
Dūla ir pavadonis ceļā, sievietei topot par māti un mācoties saprast, kas notiek ar viņu un bērnu.
- Dūla ir kopā ar sievieti un viņas ģimeni, lai palīdzētu ar psiholoģisku, informatīvu un praktisku atbalstu grūtniecības laikā, dzemdībās un arī pēcdzemdību periodā. Dūlas “mammo mammu” – atbalsta un ieklausās viņas teiktajā, sniedz informāciju, mudina ieklausīties sevī un izlemt, kas viņai vajadzīgs, ko viņa vēlas, palīdz meklēt spēka avotus un noticēt savai varēšanai. Dūla ir pavadonis ceļā, sievietei topot par māti un mācoties saprast, kas notiek ar viņu un bērnu.
- Kāds ir tavs viedoklis un atbilde tiem un tām, kas saka – agrāk, padomju laikos, sievietēm pašām ar visu bija jātiek galā. Vai esi jutusi skepsi pret dūlām?
- Tas ir skumji, ko nācās piedzīvot sievietēm padomju laikos un ne tikai tad. Man patiešām žēl, ka ir paaudzes, kurām nebija atbalsta, un bērniņa nākšana pasaulē tika uzskatīta tikai par medicīnisku manipulāciju. Trūka cieņas pret sievietēm un bērniem un šie grūtie brīži ir atstājuši sāpīgas pēdas atmiņās. Skepsi var sastapt pret visu jauno vai labi aizmirstu veco. Ne jau visām mammām ir vajadzīgas dūlas, bet visām ir vēlme būt cienītām, mīlētām un saprastām, jo īpaši šajā dzīves posmā. Tas dod spēku un pārliecību, pildot mammu lomu.
- Filmās par seniem laikiem redzams, kad sievietei sākas radības, gandrīz vienmēr aicina kādu viedo sievieti.
- Senie laiki… Tad pastāvēja dabiskāka lietu kārtība. Jaunas meitenes – māsas, attālas radinieces vai kalpu meitenes – gāja palīgā grūtniecēm, dzemdētājām un jaunajām māmiņām. Līdzēja praktiskos darbos. Piedaloties, viņas redzēja, guva pieredzi un ieskatu par to, kas sagaida viņas pašas. Pieredzējušās sievietes un vecmātes bija kopā ar sievieti svarīgākajos brīžos – bija godi pie mēnešreižu sākšanās, jaunām sievietēm stāstīja par ģimenes dzīvi, aprūpēja jaunās māmiņas grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Sievietes savā starpā veidoja atbalsta tīklu. Pieredzējušās sniedza atbalstu un vienlaikus mācīja jaunās meitenes. Mūsdienās sievietes bieži vien nav pat redzējušas kā cita savu bērniņu baro vai pārģērbj. Reti kura jaunā mamma var prasīt padomu savai mammai, jo viņām nav bijusi veiksmīga krūts zīdīšanas pieredze ar ko padalīties, nemaz nerunājot par pozitīviem dzemdību stāstiem.
Manas paaudzes sievietes no savām mammām arī par mīlēšanos bieži vien neko labu nav dzirdējušas.
Pirmā informācija par sievietes lomu, ko meitenes agri saņem no savām mammām: “Menstruācijas ir ķēpa, bet kaut kā tās katru mēnesi ir jāpacieš”. Manuprāt, meita ir jāapsveic ar šo dāvanu – auglību. Manas paaudzes sievietes no savām mammām arī par mīlēšanos bieži vien neko labu nav dzirdējušas: “Nu, tā ir tāda lieta, ko vīrietim vajag un sievietei jāpacieš”. Par dzemdībām reti kura mamma ko stāstījusi un, ja ir, tad… Tad jau labāk nevajag to dzirdēt grūtniecēm – par skarbu attieksmi, klizmām, skūšanu, piesietām kājām un bailēm par saviem bērniem, kuri tiek aiznesti nezināmā virzienā pēc dzemdībām.
Tik maz ko saņemot no iepriekšējām paaudzēm, tas jāmeklē pie pieredzējušām draudzenēm, kolēģēm, vecmātēm vai dūlām.
Mūsdienās pamazām atgriežas sieviešu savstarpējais atbalsts, jo, tik maz ko saņemot no iepriekšējām paaudzēm, tas jāmeklē pie pieredzējušām draudzenēm, kolēģēm, vecmātēm vai dūlām, kuras var ko pastāstīt, uzklausīt un ieteikt. Dūlas palīdzība balstīta uz iejūtību, ieklausīšanos sievietes sajūtās un mierīgu, sirsnīgu līdzās būšanu un pieņemšanu. Sievietes ir tik dažādas un tas ir palīdzoši, kad mani uzklausa tādu, kāda esmu šajā dzīves posmā. Iespējams, kādam tas šķiet lieki, bet kādai ģimenei šis atbalsts bērniņa nākšanu pasaulē ļauj piedzīvot kā svētku brīdi.
- No tavas pieredzes un ko esi manījusi sarunās ar ģimenes centra “Liepa” apmeklētājām – kā jūtas sieviete, būdama gaidībās? Vai tā ir tikai viņas rūpe?
- Situācijas ir ļoti dažādas. Reizēm viss šķiet kā pasakā, reizēm bērni ir pieteikušies negaidīti. Ir stabilas ģimenes, ir topošās mammas, kas palikušas vienas. Nereti mammas ir vienas gaidību laikā, jo bērniņa tētis strādā ārpus valsts. Bērni dzimst gan ļoti jaunām mammām, gan sievietēm nobriedušā vecumā. Turklāt ārējā situācija nav noteicošā, kā jūtas sieviete gaidībās. Deviņi mēneši, kas mums doti, lai sagatavotos bērniņa ienākšanai pasaulē mēdz ļoti daudz ko mainīt sievietē. Lietas, kas šķiet svarīgas sākumā, mēdz zaudēt savu būtiskumu īsi pirms satikšanās ar bērniņu.
Deviņi mēneši, kas mums doti, lai sagatavotos bērniņa ienākšanai pasaulē mēdz ļoti daudz ko mainīt sievietē.
Nereti centra apmeklētājas ir apmulsušas, kā jau visa jauna priekšā. Skumji, ka reti kurai ir izdevies atrast labu kontaktu ar savu medicīniskās aprūpes personālu. Grūtnieces pēc ārsta vizītes vai sonogrāfijas mēdz atnākt satrauktas, jo kāds ar nepilnīgu informāciju vai nevērīgu tekstu radījis bažas par māmiņas vai bērna veselību. Tāda tendence ir mūsu sabiedrībā – pateikt sliktāko iespējamo scenāriju un tad visi priecāsies, ja notiks labāk. Bet kā dzīvot ar šo informāciju? Ne velti agrāk bija ticējumi, ka sievietei gaidībās jāskatās uz visu skaisto. Protams, dzīvē notiek ne tikai skaistais un labais, bet sievietes bieži tiek pakļautas liekam uztraukumam – par veselību, par iztiku, darba dzīvē, paziņu stāstos par viņu negatīvo pieredzi. Tas ir daudz. Ir bauda redzēt kā sieviete atplaukst, kad saņem cieņas pilnu aprūpi un atbalstu. Viņa saņem apstiprinājumu, ka viņa ir svarīga, ka nozīme ir ne tikai fiziski mērāmām lietām, bet arī sajūtām.
Ģimenes dzemdības ir ļoti populāras, bet pārāk maz uzmanības tiek pievērsts tam, lai vīrietis patiešām justos savā vietā.
Jūtam to, ka tēva loma sabiedrībā ir krasi mainījusies. Aizvien vairāk tētu vēlas iesaistīties bērna aprūpē un audzināšanā. Tētim ir īpaša loma! Tāpēc palīdzam saprast, kādas ir tēta iespējas jau gaidīšanas laikā, dzemdībās un arī jaunajā dzīvē ar bērniņu. Centrā notiek nodarbības, kuras vada mana kolēģe Līga kopā ar dzīvesbiedru Oskaru, sniedzot informāciju arī sievietes partnerim par pirmsdzemdību, dzemdību fāzēm, to, kā viņš var palīdzēt. Jo ģimenes dzemdības ir ļoti populāras, bet pārāk maz uzmanības tiek pievērsts tam, lai vīrietis patiešām justos savā vietā. Tēti ir gaidīti arī nodarbībās par bērna emocionālajām vajadzībām un zīdīšanu, lai viņi būtu lietas kursā par gaidāmajām pārmaiņām ģimenes dzīvē un būtu informēti, ka viņi būs noderīgi mīļotajai sievietei un paša bērniņam.
- Kādu attieksmi esi jutusi pret sevi, jūsu ģimeni, kad gaidāt trešo mazuli?
Tagad bieži runā par demogrāfisko situāciju valstī. Kāda ir tava attieksme un domas par šo jautājumu?

Bērni ir dzimuši vienmēr visos laikos. Vai tāpēc, ka viņi būtu vajadzīgi valstij? Nu, nē!
- Gaidot trešo… Lielākā daļa apsveica no sirds, bija arī apmulsušie un “gādīgie”, kuri satraucas par materiālo pusi. Demogrāfija? Bērni ir dzimuši vienmēr visos laikos. Vai tāpēc, ka viņi būtu vajadzīgi valstij? Nu, nē! Bērns ir svētība ģimenei, prieks un rūpes vecākiem. Priecājos, ka ir iespēja saņemt vismaz kaut kādu atbalstu no valsts, kaut arī tas nav pietiekošs, lai justos droši. Reti kura ģimene ar vairākiem bērniem var dzīvot pilnīgā pārticībā un materiālā bagātībā, bez bažām par nākotni. Valsts līmenī vēl ir daudz sakārtojamu lietu, lai aizsargātu ģimenes ar bērniem. Reti kurā ģimenē lēmums par nākamo bērnu plānošanu nāk bez bažām par sociālo drošību. Skumji arī aizdomāties par faktu, ka mātēm, kuras izaudzinājušas vairākus bērnus, nav bijusi liela iespēja labi pelnīt un sakrāt sev sociālās garantijas vecumdienām. Vai kāds novērtēs viņu ieguldījumu šajā sabiedrībā ar cilvēka cienīgu pensiju? Taču par spīti visam, mazuļi piesakās un dzimst, aug un izaug par šīs vai jau citas valsts pilsoņiem, – Ilze, maigi apskaujot savu punci, nosaka.
***
Pa dienu sāku zīmēt tauriņus, Liepājas Promenādē skanēja džezs, svings, pops un mirdzēja māksla. Tās dienas naktī, kad lielākā daļa Latvijas piedalījās un skatījās Deju svētku lieluzvedumu “Tēvu laipas”, riekšām smēla rakstu zīmju simbolisko spēku, apbrīnoja latvju dzīvesziņu, izturību, pasaulē nāca Ilzes un Ervina trešais dēls. “Viss plūst un mainās, tavi tauriņi atvēra ūdeņus… Svētki sākas!” – Ilze rakstīja pirms tam.
Pasaule pa šo nakti mainījās un arī mani tas skar kādā neizskaidrojamā kārtā.
Ilze saka: “Diennakts ritms pazudis. Baudu mūsu individuālo peldējumu pa vajadzību straumi”.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru