Zīdīšana pēc gada vecuma

Mammas, kuras baro bērnus no krūts un jūtas ar to ērti un labi nereti samulst saņemot jautājumu "kad tad beigsi barot, nu jau ir gads" un sāk domāt - vai tad jābeidz, vai kaut kas ir mainījies, vai bērnam to vajag... 
Lai mamma pieņemtu savu lēmumu un varētu iegūt pēc iespējas plašāku informāciju, publicēju Līgas Vasaras apkopoto materiālu par bērna barošanu ilgāk kā vienu gadu, jo šis ir viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem:

 Cik ilgi vēlams barot mazuli ar krūti?

Mēs pilnībā pievienojamies Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijai, ka bērnu ar krūti būtu vēlams barot "līdz 2 gadiem vai ilgāk, tik ilgi, cik mamma un bērns to vēlas".

Ja paskatāmies vēsturē, tad tas, kas tiek uzskatīts par normu, ļoti mainās. Piemēram, Bībelē, runājot par zīdīšanu esot minēts 3 gadu vecums, latviešu ticējumos par mērķtiecīgu atradināšanu no krūts runā 1,5 - 3 gadu vecumā. Antorpologi izpētījuši, ka kā zīdītāju sugai cilvēkam pienāktos zīdīt 2,5 - 6 gadus. http://www.kathydettwyler.org/detwean.html

Mūsdienās Āfrikas un Āzijas valstīs vidējais atradināšanas vecums ir ap 20-24 mēnešiem. Tas ir vidējais, tātad kāds ātrāk, kāds vēlāk. Mongolijā, kur cīņa ir populārs sporta veids ir uzskats, ka "vislabākos cīkstoņus zīda līdz 6 gadu vecumam" http://www.naturalchild.org/guest/ruth_kamnitzer.html 

Tā kā gan vēsturē, gan citās kultūrās 1 gads nebūt nav robeža. Domājams, ka tāpēc arī PVO raksta - "līdz 2 un ilgāk", jo bērnu var atradināt no krūts, bet var sagaidīt, ka viņš no tās atsakās pats. Un tas tiešām notiek ~ 2,5 - 6 gadu vecumā.

Patiesībā tikai 2-3 paaudzes ir bijis pieņemts bērnus ēdināt tā, kā to tagad dara vairākums. Kā šis 1 gada likums radās. Tam ir vairāki iemesli. Kad iepriekšējā gadsimta sākumā un īpaši pēc kara parādījās dažādi jaunizgudrojumi - piem. zīdaiņu pārtika, cilvēki ļoti ticēja, ka viss rūpnieciski ražotais ir labāks nekā dabas dotais. Tāpēc vecāki bija gatavi ātri pāriet no mammas piena uz piena pulveriem, biezputrām ar pievienotu dzelzi utt, jo ticēja, ka tas bērniem ir veselīgāk. Otrkārt, Padomju sistēmā bija izdevīgi, ka sievietes nepaliek ilgi ar bērniem, bet ir pilnībā gatavas atdoties darbam fabrikās, kolhozos utt. Tāpēc tika veicināta ātra atradināšana no krūts - jau režīms barot 1x3h nozīmēja, ka reti kurai mammai bija piens pietiekami, lai vispār līdz tam vienam gadam izvilktu. Mūsdienās līdzīgi ir daudzās Rietumvalstīs, piem. Amerikā, kur mammām ir ļoti īss bērna kopšanas atvaļinājums. 

Mūsu vecmāmiņu un mammu paaudze (un arī ārsti, kas skolojušies šajos laikos) tic, ka maisījums ir barojošāks par mammas pienu (tā nav), tic, ka no piena nav jēga pēc gada (tā nav), un tikai laiks var izmainīt šos uzskatus.

Tā kā vaicā, kā tad īsti ir ar piena vērtību pēc gada vecuma. Te ir brīnišķīgs apkopojums, gan angļu valodā:

http://www.whale.to/a/extended_bf_factsheet.pdf

Apēdot dienā 500 ml mammas piena otrajā dzīves gadā bērns saņem 29% no dienā nepieciešamās enerģijas, 43% olbaltumvielu (kas citādi būtu jāiedod kā gaļa, olas, siers, pupiņas, zivis), ļoti daudz nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Pēc gada vecuma ar mammas pienu nenotiek nekas maģiski slikts - tas nepārvēršas ūdenī (un zilgano krāsu, kas reizēm tam ir sākumā, piedod vitamīni).

Kas tad pienā mainās, bērnam izaugot lielākam? Samazinās piena kā barības nozīmība tādā ziņā, ka bērns vairs nav 100% atkarīgs no mammas piena, lai varētu izdzīvot. Ja mamma uz kādu dienu dotos prom, bērnam nebūtu problēmas ar pārtiku uzņemt tās kalorijas, ko viņš citādi uzņem ar pienu. 

Kāpēc tad mammas piens ir vērtīgs pēc gada? Tāpēc, ka mammas piens nav tikai kalorijas. Mammas pienā ir īpašas taukskābes un daudz vitamīna B4, kas nepieciešami bērna nervu sistēmas un smadzeņu attīstībai un augšanai, jo smadzenes visstraujāk aug un attīstās līdz 3 gadu vecumam, kad sasniedz 80% no pieauguša cilvēka smadzeņu potenciāla. Dabiskas izcelsmes vitamīni uzsūcas ķermenī daudz labāk un ir pareizākās proporcijās, nekā tie, ko mēģinām iedot kapsulās vai sīrupu veidā.

Mammas pienā ir imūnsistēmai nepieciešamas vielas, kuru koncentrācija pēc gada vecuma pat pieaug. Tas ir arī loģiski, jo pēc gada vecuma bērns biežāk ir lielākos cilvēku baros, viņam nepieciešama aizsardzība. Bērna imūnsistēma nav nobriedusi un turpina veidoties līdz 6 gadu vecumam. Mamma ir kā staigājoša rūpnīca, kas ražo gan vispār labas vielas, gan specifiskas antivielas pret konkrētām slimībām. Piem. mamma un bērns nonāk saskarē ar kāda vīrusa slimnieku. Kamēr abi vēl jūtas labi, mammas ķermenis jau piefiksējis, ka šāds vīruss ķermenī ir, un sāk ražot antivielas. Antivielas ar pienu tiek nodotas bērnam, sanāk, ka mamma ir izstrādājusi perfektas zāles un viegli iedevusi bērnam (jo zāles no karotītes vai šlircītes iedot bieži vien nav nemaz tik viegli). Bieži mazais pat ne ar ko nesaslimst, un neviens nepamana, ka bijis vīruss. Ja arī saslimst, piens palīdz ar šo vīrusu cīnīties. Arī slimnieciņam nepieciešamo šķidruma daudzumu vieglāk iedot, ja tas nāk no kr;uts, nevis krūzītes. Amerikas Ģimenes ārstu asociācija atzīst, ka, ja bērns tiek atradināts no krūts līdz 2 gadu vecumam, viņam ir lielāka iespēja slimot. Pienā ir pat cilmes šūnas, kuru loma nav pilnībā izpētīta, bet domājams, ka tās palīdz bērna veselībai. Šo funkciju nevar izpildīt, aizstājot mammas pienu ar papildus dārzeņu vai biezputras porciju. Arī ar maisījumu nē. Kalorijas būs tās pašas, bet situācijai piemērotu antivielu parastā pārtikā nav, tikai mammas pienā.

Ja mammas piens tiek ēsts, kad bērns sāk ēst jaunus pārtikas produktus (un otrajā dzīves gadā mazais pagaršo visu ko jaunu - zivis, augļus, dārzeņus utt.), tas samazina alerģiju veidošanās risku.

Arī mammai ilgstošāka zīdīšana nenodara kaitējumu, tieši otrādi - samazinās risks saslimt ar vēzi un samazinās risks saslimt ar osteoporozi (kaulu trauslumu). Izrādās, ka dabā ir paredzēts, ka, ja mamma zīda, tad pēc tam kauli it kā iziet atjaunošanās ciklu un beigās ir stiprāki nekā tām sievietēm, kas nav zīdījušas. Protams, mammai jārūpējas par saprātīgu uzturu, lai ne tikai dotu, bet arī saņemtu. Tāpēc pēckara gados sievietes, iespējams katra bērna dēļ zaudēja zobus, bet mūsdienās tā nav problēma. Zobus bojā mūsu ēšanas paradumi, nevis zīdīšana.

Tā kā ir gan no uztura, gan pārējās veselības viedokļa nav iemesla pārtraukt bērnu barot 1 gada vecumā.

Kāpēc tik daudzi cilvēki šo jautājumu uzdod? Arī te ir vairāki iemesli. Cilvēki parasti uzdod arī tādus jautājumus, atbilde uz kuriem viņiem nemaz nav svarīga. Piemēram, grūtniecēm visi jautā: "kad tad būs un kas tad gaidāms?" Vai šiem cilvēkiem tas tiešām ir svarīgi? Bieži vien nē, bet to pieņemts prasīt. Ap bērna gada vecumu vairums mammu saņem 2 jautājumus - "vai jau staigā un vai jau beidzi barot?" Šie divi ir pilnīgi standarta jautājumi un ir iegājies, ka "pareizi" mamma uz abiem atbild "jā". Ja viņa atbild "jā", nevienam nekas vairāk neinteresē. Jo tā ir iegājies. Mūsdienās jau tā kā ir zināms, ka bērniem nav visiem jāstaigā gada vecumā, tāpat ir zināms, ka nav bērnam jāpārstāj dzert mammas piens gada vecumā. Bet jautājums ir saglabājies (diemžēl arī no daļas vecās skolas ģimenes ārstiem un pediatriem). Interesanti, ka mammas bieži atzīmē, ka viņām visi ar šo jautājumu uzmācas ap gada vecumu, bet tad ap 1,5 gadiem pārstāj prasīt. Otrs iemesls, kāpēc cilvēki prasa un grib dzirdēt, ka Tava meitiņa vairs nedzer pienu, ir tāds, ka tā darīja viņi. Viņi (viņu sievas, draudzenes, māsas utt.) savus bērnus no krūts atradināja gada vecumā. Un tāpēc vien tam jābūt pareizi. Ja cilvēks ir ļoti drošs par sevi un savām izvēlēm, viņam būs diezgan vienalga, ko dara cits. Piemēram: "Tu zīdi savu bērnu, es savam dodu maisījumu. Ok, katram savs." Bet, cilvēks ir bara dzīvnieks, un, ja vēl kaut kur zemapziņā nav pilnīga pārliecība par savu lēmumu, tad drošāk ir, ka visi apkārtējie dara tā kā es. Tas zemapziņas domu gājiens ir tāds: "Es beidzu barot gada vecumā, tātad arī Tev jābeidz. Ko nozīmē, nebeigsi? Tad taču sanāks, ka es kaut ko darīju nepareizi? Ka es neesmu laba mamma. Nē, tā nevar būt, es esmu laba mamma un visu darīju pareizi, tāpēc Tu esi tā nepareizā un drošības pēc Tevi jāpārliecina." Es, protams, rakstu pārspīlēti, bet tas emocionālais fons ir aptuveni tāds. Un te nelīdzēs, ka Tu tagad ņemsi augstāk minētos faktus par piena vērtību un stāstīsi draudzenei, kas beidza barot bērnu gada vecumā. Protams, pastāv iespēja, ka viņa ieklausīsies, bet tik pat labi var būt, ka viņas zemapziņa no tā visa dzirdēs tikai: "Tātad Tu saki, ka es neesmu laba mamma?" un viņa vēl sirsnīgāk centīsies palikt pie sava un Tevi pierunāt. Vai pateiks, ka tā zīdīšanas konsultante nav pie pilna prāta, jo viņas pediatrs skaidri teica, ka piens pēc gada ir kā ūdens.

Bet vēlreiz atbildot uz Tavu jautājumu - cik ilgi vēlams mazuli barot ar krūti? Tik ilgi, cik Tu vēlies savu mazuli barot. Jo arī 3 dienas ir labi, ja mamma vairāk nespēj un nevēlas. 1 gads ir ļoti labi, ja tas ir tik, cik konkrētā mamma vēlas. Ja mamma vēlas savu bērnu barot ilgāk par gadu vai diviem vai trim - nav nekāda pamata teikt nē, jo bērnam tas neko sliktu nenodara - tieši otrādi. Tici man, Latvija ir pilna ar mammām, kas bērnus baro ilgāk par gadu un arī ilgāk par 2 gadiem, viņas tikai ir gana klusas un tāpēc rodas iespaids, ka viņu nav un Tu esi izņēmums.